Pastāvēs, kas pārvērtīsies!

Katram no mums ir bailes, kuras nevaram pārvarēt. Vai nu negribam ,vai baidāmies uzdrīkstēties. Arī es neesmu cilvēces izņēmums. Baidos no daudz kā. Sākot ar suņiem , nokrišanu ziemas laikā ,visu cilvēku priekšā, un visbeidzot- ak, no atraidījumiem. Bailes no suņiem un atraidījuma varētu pat likt vienā maisā. Tad nu, kad esmu galvā sazīmējusi un pareizajos plauktos ievietojusi savas bailes, laiks ar tām kaut ko darīt, lai izzustu, ne tā? Tautā saka- skaties bailēm acīs. Ar bailēm pret suņiem- tā būs problēma, ja vēlos palikt ar veselu seju, bet atraidījumam- nu ko, challenge accepted. Bet kā tur īsti bija? Laikam to būšu nosapņojusi vai varbūt nomurgojusi. 

Atvērt sevi kā grāmatu, kuras lapas baltākas par baltu un viss ir izlasāms kā uz delnas. Vēl lielāka uzdrīkstēšanās nav sagaidāma. Cilvēkam, kuram ir pašcieņa. Cilvēkam, kuram ir svarīgi sevi dzīvē pierādīt, bet nepazust. Cilvēkam, kurš organiski baidās no pārāk lielas atklātības, kas varētu padarīt viņu tik vāju, ka viegls vēja plūsmas laikā attaptos uz zemes. Ar galvu dubļos. Solis tiek sperts. Nedrošs iekšēji, bet ārēji rāda ,ka zina, ko dara. Bet patiesībā nezina. Maldās savās domās un sajūtās. Cenšas izprast kurā brīdī smadzenes atradās bārā, bet sirds - palaista brīvsolī. Tad nu tā tver visu, ko smadzenes aizliegušas. Aizliegtais auglis tas saldākais? Šoreiz laikam tas rūgtākais. Viens, divi,trīs … un Tu esi brīvs. Skaidri zināja, ka pateiktos vārdus- atpakaļ neatgūsi. Ko tālāk? Sēdi, guli, skrien… vai esi izdarījis pareizi,nudien? Ar šo jautājumu ir par maz. Jautājums bez nozīmes. Jo, ko nu vairs? Viss jau pateikts. Jāgaida. Vai tomēr nē? Paliek pie tā,ka jāgaida. Sagaida. Acis lasa, bet prāts nemaz negrib redzēt. Tomēr acis pielauž iedziļināties. Viss skaidrs. Challenge done. Pārvarētas pirmās bailes savā mūžā. 

 Pēc tam domāju, kā īsti ir, vai atkal nerodas vietā jaunas bailes? Gluži kā ar deviņu galvu pūķi. Nocērt vienu galvu,vietā ataug cita. Iespējams, bet tas laikam tiek piemirsts ,brīdī ,kad izlem stāties aci pret aci ar savām bailēm. Bet ko nu vairs… turpinam dzīvot,jāapgūst, kas neapgūts, lai kļūst par lejām kalni.

Dzīve visu saliek pa plauktiem. Pat ,ja centīsieties nolikt kādu grāmatu citur, tā tāpat to noliks tur, kur tai būs vieta. Un pienāks brīdis, kad to grāmatu tu atstāsi turpat, lai jau… Mūs nogurdina drāmas un strīdi, pat ja saka,ka tie piedod dzīvei “asumiņu” . Tad es labāk ēdu čilli piparus un labāk ,lai man izkož muti, nekā dvēseli. Šis būtu punkts, kura nosaukums būtu “Ļauties dzīves straumei” vai arī “Ja dzīve Tev iedot citronu, uztaisi limonādi” 

Taču nākamais punkts ir visu zināmā un personiski pazīstamā- uzticība cilvēkiem. Tā nu ir sanācis, ka uzticēties mēs nevaram nevienam. Neticu ,ka šis teikums kādu sašokēja. Uzticību gribas salīdzināt ar čūsku. Tā kodīs, neskatoties uz to vai uzkāpi netīšām vai tīšām. Un inde, ko tā pēc tam atstāj tevī, diezgan bieži beidzas letāli. Šoreiz gan es runāju par emocionālo letalitāti. Un sekas? Visiem zināmas- neuzticēšanās nevienam. Tās pat patiesībā būtu kā pote pret indi, kaut kas, kas to izsūc, ar laiku gan, bet tomēr. Vismaz zāles tam ir atrastas. Bet tas jau nenozīmē,ka blakusparādības izpaliks…

Lūk, tā dzīvē notiek. Mēs kļūdāmies, mēs mācāmies no tām,bet lielākoties tomēr pieļaujam atkal. Katram dzīvē savs ceļš ejams un, ja kāds Tevi grūž uz grāvi, Tu zini,tas nav tikai tāpēc, lai paglābtu Tevi no braucošas mašīnas. Kādam vienmēr būs savtīgs nodoms. IT’S LIFE, BITCHES!

Kad cilvēki iemācījās apstrādāt dzelzi, viņi nosauca to par dzelzs laikmetu. Kad ļaudis iemācījās spēlēt hokeju, viņi atklāja dzelzs vīrus. Viens no viņiem ir mūsējais. Kārlis Skrastiņš. 

                       -Armands Puče

Nu ko…sajūtas kā pirms Jaunā gada pulkstenis 00:00. Tā 10. gada stunda drīz sitīs, jācer, ka aiz uztraukuma kādu kurpi neatstāšu uz kāpnēm un ,ka nenokavēju savu karieti, kamēr tā vēl nav pārvērtusies par ķirbi. Nedaudz iepinot pasaku par Pelnrušķīti un cerot ,ka viss no rītdienas ies tikai uz augšu, iegrimstu nelielās pirms pirmā Septembra pārdomās. Tādas ir katru gadu, kaut gan sajūta ikreiz ir viena un tā pati, vēderā kaut kas kūleņo(nu, uztraukuma mušas) tik un tā. Kā nu ne… jauna skola, tik neskaitāmi daudz jaunu cilvēku. Atveru lielas un smagas durvis nākotnē. Taču viss uz labu. Ar lieliem ,drošiem soļiem uz labu. 

Lee Dewyze- Falling slowly

Pēdējo mēnesi to tik vien daru kā domāju. Daudz un ik uz soļa- darbā, uz ielas, vakaros, pat sapņos… Un par ko es domāju? Par visu. Bet katra doma izvirpina tikai vienu- jāmaina tas,kas ir Tev riņķī. Skan taču tik vienkārši!Jā, ja vien mēs runātu par mēbeļu pārbīdīšanu istabā. Kaut gan, pat ar to ir svētīgi sākt- jo saka,ka kārtība istabā, kārtība galvā. Bet es jau sen esmu pārliecinājusies, ka tas ir tik pat īslaicīgs pasākums kā pārdomas aiztušēt ar vakaru Vecrīgā un pieklājīgu daudzuma alkohola asinīs. Taču tas nav tas par ko manā dzīvē sāk skandināties trauksmes zvani. 

  Man visi cilvēki ” pa lielam”  ir vienādi. Taču ,kad sastapos ar tādiem, kuri ir absolūtā harmonijā ar sevi, dzīvo sev un ir savā būtībā vienkārši laimīgi, man gribas neizpratnē pajautāt- pie velna,kā Jūs to dabūjat gatavu? Visi taču esam pietiekami emocionāli , katram ir problēmas, kuras kā nezāles jāizravē ik pa laikam, bet ir cilvēki, kuri vienkārši staro visu laiku. Ja man ir jāatzīstas, ko es dzīvē patiešām apskaužu, tad tās ir tieši tādas īpašības. Un precizēšu zemāk ar vienu izcilu rindkopu, lai Jūs nedomātu, ka noskaužu to, ka otrs cilvēks ir laimīgs( te varētu ielikt to smaidiņu ,kurš draugiem.lv ar rokām sit pa kaut kurieni,jeb smejas, bet nebūs) , drīzāk balti noskaužu un reizē priecājos, ka man ir iespēja tādus cilvēkus iepazīt, jo nekas jau nenotiek bez iemesla. 

Un tātad…

Dzīve ir īsa. Un ir jāprot aiziet. Jāprot aiziet no sliktas filmas. Jānosviež slikta grāmata. Jāaiziet no slikta cilvēka. To ir daudz. Jāpamet lietas, kas neiet. Pat no viduvējības ir jāiet prom. To ir daudz. Laiks ir dārgāks. Labāk pagulēt. Labāk paēst. Labāk paskatīties uz uguni, uz bērnu, uz sievieti, uz ūdeni.

 Tās ir lietas, kuras savas dzīves laikā gribētu spēt iemācīties izdarīt. Kad to būšu panākusi, varēšu teikt, ka dzīvoju pavisam tīri un nepiemēsloju savu dvēseli ar sliktām grāmatām, filmām vai cilvēkiem. Ne pa velti teikums par cilvēkiem ir trekni izcelts , jo tieši tas prasa visvairāk spēka, pacietības un piepūles. Gribētu uzdot jautājumu - kā to izdarīt? Bet redz… vai atbildi es maz kādreiz sagaidīšu? Jādzīvo, tad jau ar laiku…

Ja meklējat šeit sakaru, tad meklējat nepareizi. Dzīve pati ir viens liels bezsakars ,tāpēc arī tā liek uzdot tik daudz jautājumus ,kas ne vienmēr spēj sniegt atbildes. 

Jau mēnesi marinēju domas galvā, taču nevaru saņemties un sakopot tās veselā, saprotamā rakstā. Kaut gan prasās. Tik ļoti prasās,ka gandrīz katru dienu atveru šo lapu,sāku kaut ko rakstīt, bet tik pat aši saglabāju to pie melnrakstiem. Laikam jau dažas domas ir vērtīgi paturēt pie sevis. 

  Pēdējā laikā manas domas galvā attīsta tās globālākās tēmas par dzīvi, proti, kas es īsti esmu,vai man apkārt ir īstie cilvēki un vai nebūtu laiks dzīvē šo to mainīt. Izklausās pēc rūpju nomāktas vecmeitas-darbaholiķes, tādēļ pat gribas teikt, ka nedaudz skumji, ka man šajā vecumā tās tēmas tā jāattīsta, bet nu labāk tā, nekā iet bradāt pa klubu leti. Nedaudz nobīde no tēmas jeb aizrāvos. Bet, galu galā,to visu uzrakstīt ir vieglāk nekā izdarīt. Kā jau vienmēr tas tā ir bijis. Mans šodienas Twittera ieraksts par to,ka “cik dīvaini ir tas, ka katru gadu mēs vismaz par vienu cilvēku sakam:Tad,kad mēs vēl bijām draugi…” patiesībā bija tas, kas man to “zobu” izrāva pavisam un palaida domas skrienam ,ļaujot pirkstiem dauzīt pa klaviatūru ātrāk un pilniem teikumiem. Jā, tā nu tas patiešām ir. Pēdējās dienas nebeidzu uzdot sev diezgan muļķīgu jautājumu- kurš tad būs nākamais? Vai tāds vispār būs? Varbūt es pat zemapziņā zinu par kuru gribētu tā teikt… tā laikam saucās automātiskā apkārtējo cilvēku attīrīšana, rudens lielā tīrīšana, sauciet kā gribiet, bet kopumā tas nesajūsmina it nemaz, pat ja zini ,ka vienmēr kaut kas nāk vietā.Nē,nepārprotiet mani,tas nav kā pārtikas veikalā, ja ir izpirkta maize, tad plaukts tiek papildināts ar jaunu produkciju. Ar “nāk vietā” es domāju to,ka atveras kādas durvis dzīvē, kas ļauj paspert pāris soļus uz priekšu.

Tāda tukša filozofēšana jau vien sanāk. Bet domas kaut kur gribas un vajag izlikt. Ja Tu šobrīd šo lasi un domā- kas pie velna viņai kait? Kāpēc nevar rakstīt par to ,ka saule skaisti spīd, vasara ir bijusi lieliska un es visus mīlu? Tāpēc,ka negribas. Kas par saldus, tas šķebina. Bet noslēdzošā doma šim skricelējumam varētu būt lūk šāda- Esi Tu pats un domā līdzi kam uzticies, lai nevajadzētu nākamgad teikt “kad mēs bijām draugi”. Adios!

Viss, ko šovakar varu izmalt cauri savai galvai , ir kāda cilvēka visspēcīgākie vārdi:

Ja esi atradis kaut ko tādu, kas veidots no tīras vielas, laiks to nesabojās. un tu varēsi atgriezties, kad vien vēlēsies. Bet, ja tas, ko tu atradi, ir bijis tikai gaismas zibsnis, zvaigznes uzliesmojums, atgriežoties tu nesastapsi neko.

Mēs nospraužam robežas, iejaucamies tur, kur vecais, labais draugs liktenis tāpat mums uzmīs ar kāju virsū un izdarīs pa savam. Mēs nelaižam sev klāt, jo kā zināms, to, ko pielaižam, gribas paturēt, bet paturēt nedrīkst neko. Bet, ko darīt ,ja gribas? Saka jau ,ka ja ļoti gribas, tad drīkst. Bet neviens nepasaka to, ka to putru ,ko savārijām, nevarēsim šķīvī pastumt kādam citam, jo neviens to negrib pārēsties. Redz, mums pašiem esot jāapsvilina mēles ar to. Sēdi un brīnies kāpēc viss nevar būt vienkārši. Ak, pareizi, dzīve taču ir vienkārša, mēs paši visu sarežģījam. Un ziniet, tā patiešām arī ir. Reizēm liekas,ka , jo mazāk emocijas mēs sevī pamodinam, jo vieglāk ir dzīvot. Bet bez emocijām patīkamais nebūtu tik patīkams, aizraujošais tik aizraujošs un lieliskais tik lielisks. Un ko tad? Pa diviem ceļiem reizē jau nesanāks iet. No kāda jāatvadās, kāds jāpieņem. Un tā uz riņķi… 

Sentimentālo šodienas domu atlieku gribas piebeigt ar kaut ko pozitīvāku, bet nāk tik prātā Prāta Vētras dziemas vārdi:

Man ir tas- ko var slīcināt un tas ko var glābt,
Man ir tas- ko var mīlēt un tas ko var krāpt,
Man ir tas- ko var glaudīt un tas ko var pērt,
Man ir tas- ko nevar novērtēt, ne nopirkt, ne svērt.

Un tā jau arī ir, beigu beigās izrādās,ka katram no mums ir pa drusciņam no tā,kas rakstīts augstāk- ko mīlēt, ko glābt, ko glaudīt, ko novērtēt!

Pirms lielām pārmaiņām, cilvēks daudz domā un pārdomā. Ja pirms mēneša es nevarēju saprast par kādām pārmaiņām signalizē mana dzīve, tad tagad es to redzu kā uz delnas. Varbūt 9. klases beigšana ir spļāviens upē, taču man tas ir viens no daudzajiem, taču nedaudz augstāks, pakāpieniem uz manu mērķu virstoni. Tāpēc ikreiz, kad manā dzīvē notiek kaut kas salīdzinoši lielāks kā ikdienā, es sāku pārdomāt un apzināties kas es līdz šim esmu bijusi, ko sasniegusi un ko piedzīvojusi.

   Man tam nevajag 31. decembri. Šobrīd man tas ir Jūnija sākums, kad ārā ir šim mēnesim neraksturīgs karstums un tā vietā, lai riņķotu pa visurieni un sludinātu ,ka izbaudu vasaru, es sēžu pie sava datora un situ pa taustiņiem ar nostaļģijas un pārdomu kokteili galvā. Tas iedod galvā vairāk nekā jebkura veida alkohols šādā karstumā,bet tomēr ir daudz produktīvāks. Iedod man galvā tur, kur atbildu par savu pašcieņu. Pirms pāris dienām man teica:”Tu ļauj sev kāpt uz galvas!”. Kam es, protams, negribīgi piekritu. Pēc sarunas šo teikumu galvā pārcilāju neskaitāmas reizes un ,jo vairāk to darīju, jo vairāk sapratu, ka tas tiešām ir par mani. Jau bērnībā skandināju, ka vienmēr būšu ar stingru nostāju, neļaušu sevi raustīt kā drēbes no skapja un piecirtīšu kāju, kad mērs tuvosies beigām. Tagad kauns pašai par sevi, jo ne velna no tā visa es nedaru. Es nejūtos komfortabli, nejūtos tā kā man vajadzētu justies, bet neko lietas labā nedaru. Kāpēc cilvēki audzina sevī to morālo mazohismu un aizbildinās ar pacietību? Tā nav pacietība. Tā ir ģļēvulība, ziniet. Un es nebaidos to atzīt, jo tas ir vieglāk nekā piecirst kāju un neļaut sev kāpt uz galvas. Pie šī jautājuma arī sāku ceļu uz sevis apzināšanu pirms ,it kā, lielajām pārmaiņām. Sapratu to, kas dzīvē nav priekš manis. Tā ir pompozitāte un pārcukurotas ilūzijas par nākotni. Priekš manis ir vienkāršība, lieli mērķi, kurus sasniegt ar savām rokām un kājām un, protams, sapratne, kuru jau sev esmu piesējusi uz mūžiem. Kad nav vismaz viens no tā, tad es neesmu tur un ar to/tiem, kuriem man vajadzētu. Un ,ko tad darīt? Uz šo jautājumu es vēl pati meklēju sev atbildes. 

Secinu es tikai to, ka nav jēga spītēt tam liktenim, kurš noteicis ceļu pa kādu ir jāiet uz priekšu, cenšoties neskatīties atpakaļ un tikai retu reizi uzmetot skatienu pa labi vai pa kreisi. Secināju un sapratu to jau sen, bet ir taču veselīgi ik pa laikam to savā prātā pasvītrot ar treknāku švīku, lai paliek tik pat kā neizdzēšams. Tādas nu tās pārdomas ir. Izbārstīti burti, vārdi un teikumu, kurus gribas sastūķēt pa plauktiem pedantiskā kārtībā. Bet varbūt nevajag? Varbūt…